Viedoklis: Ieguldījumi veselības aprūpē nav tēriņi, bet gan investīcijas valsts ekonomikas izaugsmē
Jau senajā Babilonā ap 1780. gadu pirms mūsu ēras ķēniņa Hammurapi likumu krājums noteica kārtību, kādā pacients maksā ārstam par veiksmīgu ārstēšanu un cilvēki apzinājās, ka katrs maksā tik, cik var atļauties, bet svarīgi ir izārstēt visus, jo sabiedrībai vajadzīgs ikviens. 2022. gadā Latvijā pacientu līdzmaksājums ir vairāk nekā 40% no veselības aprūpes pakalpojuma cenas neatkarīgi no maksātāja rocības. Izpratne par sabiedrības veselību kā valsts ekonomiskās izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instrumentu trīsarpus tūkstošu gadu laikā ir krietni vājinājusies, kaut arī, visticamāk, tā ir lokāla rakstura īpatnība, AS “Olainfarm” rīkotajā konferencē “Veselība. Drošība. Farmācija” norādīja Latvijas Ārstu biedrības prezidente Dr. Ilze Aizsilniece.
Kā vienu no galvenajām problēmām jau gadu desmitiem ilgi viņa izceļ horizontālas sadarbības trūkumu lēmumu pieņēmēju līmenī. “Nevar izrauties viena nozare atsevišķi citām priekšā, ir jāvirzās visiem kopā, un ministrijām ir jāsarunājas. Mums visiem kopā ir jāsaprot, kā mums trūkst, kas mums ir vajadzīgs, un jāmeklē atbilstoši risinājumi. Jāsaprot, ka kvalitatīva un savlaicīgi pieejama veselības aprūpe nav tērējošs apgrūtinājums, tas ir instruments, kā saglabāt darbaspēku,” uzsvēra Ilze Aizsilniece.
Dzīves ilguma un kvalitātes aspektā Latvijā esam atsitušies pret zemi
Valsts ieguldījums viena pacienta veselības aprūpē Latvijā pērn bija nedaudz vairāk par 1000 eiro gadā. Lietuvā un Igaunijā šīs summas bija divreiz lielākas, toties cilvēku ar invaliditāti – krietni mazāk, bet vidējais dzīves ilgums – garāks un veselīgi nodzīvoto gadu – vairāk.
“Loģika ir vienkārša – jo vairāk cilvēks slimo, jo mazākas ir viņa darbaspējas. Ja viņš nevar strādāt un pelnīt, viņa ģimene dzīvo nabadzībā, bērni nevar iegūt labu izglītību, un līdz ar to arī viņu nākotnes karjeras iespējas ir ierobežotas. Jo vairāk šādu cilvēku, jo valstij grūtāk nodrošināt ekonomisko izaugsmi un labklājību. Šie bija galvenie iemesli, kāpēc tika uzsākta veselības aprūpes sistēmas veidošana Vācijā 19.gadsimata beigās. Mūsdienās tas ir daudzu kompleksu jautājumu risinājums, vērtējot veselības aprūpes sistēmu valstī, analizējam dzīvildzi, saslimstību, aktīvi nodzīvotos gadus, taču ir absolūta patiesība, ka cilvēka veselība ir tieši atkarīga no savlaicīgas aprūpes, diagnosticēšanas un ārstēšanas pieejamības,” saka Ilze Aizsilniece.
Pēc OECD 2021. gada datiem Latvijā ir viens no mazākajiem paredzamajiem dzīves ilgumiem starp OECD valstīm, ierindojoties starp Krieviju un Indiju. Eiropas Savienībā esam pēdējā vietā – Latvijā dzīves ilgums ir vidēji par 10–12 gadiem mazāks nekā vidēji citās dalībvalstī.
“Katru dienu Latvijā nomirst vidēji 15 cilvēki, kuru nāves varēja novērst ar efektīviem sabiedrības veselības vai primārās profilakses pasākumiem, un vidēji 9 cilvēki, kuru nāves varēja novērst ar savlaicīgu un efektīvu ārstniecību. Ielaistu veselības problēmu rezultāts nereti ir invaliditāte un darbnespēja. Mēs esam atsitušies pret zemi, un zemāk mums vairs nav, kur nokrist,” brīdina Ilze Aizsilniece.
Valsts zāļu politika ir būtisks instruments, lai nodrošinātu vispārēju pieeju veselības aprūpei
Sociāla un ekonomiska valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem un aktīviem iedzīvotājiem. Tāpēc pieejama un atbilstoši finansēta veselības aprūpes sistēma ir svarīgs instruments iedzīvotāju veselības saglabāšanā un atjaunošanā.
Apzinoties cilvēka kā ekonomikas virzītājspēka nozīmi, risinājumi vienotas veselības aprūpes sistēmas izveidei meklēti jau vairākus gadsimtus. 18. gadsimta beigās ASV tika ieviesta privātā veselības apdrošināšana. 1883. gadā Vācijas kanclers Oto fon Bismarks ieviesa obligāto veselības apdrošināšanu. Gadsimtu vēlāk, 1975. gadā Pasaules Darba organizācija Pasaules Veselības Organizācija (PVO) definēja būtiskās zāles kā svarīgākos (pamata) medikamentus ārstēšanai un iedzīvotāju veselības nodrošināšanai, kam jābūt pieejamiem jebkurā laikā, pareizā zāļu devā un zāļu formā visiem sabiedrības slāņiem.
Valsts zāļu politiku atbalstošās stratēģijas ir vērstas uz to, lai katrā valstī palielinātu pieejamību augstas kvalitātes zālēm neatkarīgi no iedzīvotāju ienākumu līmeņa. Arī PVO uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt, īstenot un uzraudzīt valsts zāļu politiku, lai nodrošinātu, ka dzīvībai un veselībai svarīgi produkti tiek atbilstoši izrakstīti un izsniegti par pieņemamām cenām, kā arī ir pieejami visās valstīs un reģionos, jo īpaši veselības aprūpes iestādēs. Tomēr valsts zāļu politika nav tikai veselības aprūpes jautājums, tas ir arī būtisks ekonomikas elements. Ilze Aizsilniece uzsver – šeit svarīga loma ir nacionālajiem zāļu ražotājiem. Daudzas valdības ir politiski ieinteresētas vietējās zāļu ražošanas jaudas attīstīšanā vai uzturēšanā, tādējādi palielinot iespēju paļauties uz vietējiem ražotājiem un resursiem un stiprinot pašpietiekamību.
Sadarbojoties ar vietējiem zāļu ražotājiem, valdība var nodrošināt regulāru zemu izmaksu medikamentu piegādi sabiedrības veselības programmām, kuru mērķis ir slimību kontrole, un tam nav nepieciešams ārvalstu iepirkums. Savukārt zāļu ražotāji veicina nodarbinātību, eksportē savu produkciju un attīsta rūpniecību un jaunas tehnoloģijas, kas stiprina valsts ekonomisko izaugsmi.
Turklāt pietiekama veselības aprūpes finansēšana un savlaicīga pieejamība valsts iedzīvotājiem pozitīvi ietekmē arī sociālā budžeta izdevumus. Ilze Aizsilniece norāda – medikamenti un tehnoloģijas nākotnē kļūs arvien dārgāki, tāpēc izdevumi par veselības aprūpi nemazināsies, taču ieguldījumi nozarē šodien veidotu veselīgāku sabiedrību ilgtermiņā, kas ļautu samazināt kopējās nepieciešamās izmaksas par veselības aprūpi.
Svarīga gan ārstu, gan sabiedrības izglītība
Līdzīgus viedokļus pauda arī konferencē izskanējušās diskusijas “Cilvēks centrā” dalībnieki – Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents Dr. Ainis Dzalbs, PSKUS Zinātniskā institūta direktors, LU asinsvadu ķirurģijas profesors, akadēmiķis Dr. med. Dainis Krieviņš, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Dr. Valts Ābols, Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs un tiesībsargs Juris Jansons.
“Ārstēšana ir tikai viena veselības aprūpes puse, ne mazāk svarīga ir arī otra – profilakse. Var būvēt jaunas slimnīcas, bet pacientu tāpēc nekļūs mazāk. Sabiedrība slimo ne tikai novecošanas dēļ, bet arī tāpēc, ka ir daudz kaitīgu ieradumu, neveselīgs dzīvesveids, trūkst izglītības. Labs piemērs ir vakcīnas, un ne tikai Covid-19 kontekstā. Bērnībā vakcinēti cilvēki pieaugot neslimos, piemēram, ar masalām. Mātēm nebūs jākavē darbs, jo jāsēž mājās ar slimiem bērniem. Un tomēr sabiedrībā netrūkst vakcīnu pretinieku. Diemžēl par profilaksi lēmumu pieņēmēji diez ko nedomā. Jauna slimnīca ir tūlītējs sasniegums, ko visiem parādīt, bet mums jādomā arī ilgtermiņā,” pauž Jurijs Perevoščikovs.
Dr. med. Dainis Krieviņš atgādina – lai nodrošinātu kvalitatīvu un savlaicīgu veselības aprūpi visiem iedzīvotājiem, Latvijā trūkst apmēram 300 ārstu. Tikmēr valstij nav mehānismu, kā veicināt jaunu speciālistu pieplūdumu, piemēram, tuvākos trīs gadus nav plānots palielināt rezidentu skaitu valstī. “Mums trūkst studentu, un nevis ārvalstu studentu, bet vietējo jauniešu, no kuriem vismaz daļa paliks strādāt Latvijā. Tāpat ir vajadzīgas investīcijas tālākizglītībā – ja gribam kvalitatīvāku veselības aprūpi un racionālāk izlietotu finansējumu, tad vajag apmācīt ārstus. Šādam nolūkam investīcijas nav bijušas gadu desmitiem. Cik daudz valsts ir ieguldījusi klīniskajā pētniecībā, kas palīdzētu vietējiem farmakoražotājiem un visai veselības aprūpes nozarei? Tas būtu miljoniem eiro vērts pienesums valsts ekonomikā. Taču, ja veselības aprūpe nav prioritāte, arī rezultātus nevar gaidīt,” saka Dainis Krieviņš.