Baibaks
| Baibaks Marmota bobak (Müller, 1776) | |
|---|---|
|
| |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Dzimta | Vāveru dzimta (Sciuridae) |
| Cilts | Murkšķi (Marmotini) |
| Ģints | Murkšķi (Marmota) |
| Suga | Baibaks (Marmota bobak) |
| Izplatība | |
|
| |
|
| |
Baibaks jeb stepes murkšķis (Marmota bobak) ir vāveru dzimtas (Sciuridae) grauzējs, kas pieder murkšķu ciltij (Marmotini).
Baibaks galvenokārt dzīvo Krievijas un Centrālās Āzijas stepēs, bet sastopams arī Ukrainā un Baltkrievijā. Intensīvas saimnieciskās darbības dēļ baibaku izplatība stepēs ir sašaurinājusies. Krievijā baibaks tiek audzēts zvēraudzētavās kā kažokzvērs, tā gaļa tiek lietota pārtikā.[1]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirms vairākiem gadiem baibaku kā kažokzvēru mēģināja audzēt arī Latvijā. Iecere neīstenojās, un šobrīd Latvijā baibakus dažviet audzē kā mājdzīvniekus. Tomēr baibaks nekad nekļūs par mīļdzīvnieku, jo tas kodīs pie pirmās izdevības. Baibaku var saņemt, tikai ceļot aiz astes, arī tad tas pamanās saliekties un iekost ar saviem asajiem zobiem.[1]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baibaks ir viegli atpazīstams, tam ir apaļīgas formas ķermenis, īsas kājas un vidēji gara aste (10—13 cm). Pieaudzis dzīvnieks sver apmēram 6—10 kg, tā ķermeņa garums ir 49—58 cm. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Baibakam murkšķu ģintī ir vismasīvākais galvaskauss, tas ir īsāks un platāks[2] un īpaši garas priekšējās ekstremitātes.[3] Ziemas periodā baibaka kažoks ir biezs, īss, apmatojums dubults. Blīvo pavilnu sedz nedaudz garāki akotmati. Kažoka krāsa variē no salmu dzeltenas līdz rudi brūnai mugurpusē un nedaudz gaišākai vēderpusē, matu galiņi ir tumši brūni. Galvas augšpuse parasti ir tumšāka kā pārējais apmatojums, astes gals tumši brūns. Vasarā kažoks ir plānāks un gaišāks.[2]
Ieradumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baibaki ir sociāli aktīvi dzīvnieki. Tie dzīvo ģimeņu grupās, kas sastāv no apmēram 2—5 pieaugušiem murkšķ]em un 2—6 mazuļiem. Viena kvadrātkilometra lielā teritorijā var dzīvot līdz 15 ģimeņu kolonija. Grupas dažreiz ir nestabilas, īpaši apgabalos ar biežu cilvēku klātbūtni.[3]
Baibaki ir aktīvi agri no rīta un vakarā. Vakara aktivitātes beidzas īsi pēc tam, kad ir kļuvis tumšs. Lielāko daļu savas dzīves tie pavada alā, piedevām gandrīz pusgadu (5,5 mēnešus) noguļ ziemas miegā. Ir ziemas alas un vasaras alas. Ziemošanas alas ir līdz 100 m garas un sniedzas pat 4 m dziļumā. Tajās atrodas gan ziemošanai paredzētās kameras, gan bērnistaba mazuļiem. Baibaku ģimene tās izmanto vairākus gadu desmitus. Turklāt virs alām laika gaitā izveidojas metru augsti un 20 m diametrā plaši uzkalniņi. Pa ziemu baibaki alas ieeju piesedz ar zemes kaudzīti. Vasaras alas baibakiem paredzētas, lai noslēptos. Tādēļ tām ir daudzas izejas, līdz pat 15.[1]
Ģimeņu kolonijā 1—2 baibaki ir teritorijas sargi. Kamēr plašā baibaku sabiedrība barojas, grauž un meklē ēdamo, sargi uzmana apkārtni, tupot vertikāli, lai tālāk varētu redzēt, atspiežot priekškājas pret vēderu. Ja tuvojas plēsējs, sargs visus brīdina ar īpašu saucienu. Par sargiem kolonijā parasti kļūst mātītes, jo dabiskā veidā tās ir cieši saistītas ar murkšķu koloniju, kas parasti ir sazarojusies ģimene.[2] Baibakus medī lapsas un savvaļas suņi, kā arī stepes vilki. Baibaki tiek medīti arī no gaisa, tos ir iecienījuši ērgļi, tomēr baibaku spēcīgās priekšķepas, agresīvais raksturs un asie zobi tos pasargā no mazākiem plēsīgajiem putniem kā vanagi un klijas.[2]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baibaks pamatā barojas ar sulīgiem stepes zālaugiem — pumpuriem, ziediem, asniem. Iecienītākie augi ir savvaļas auzas (Avena sativa), pavārpatas (Agropyrum cristatum), cigoriņi (Cichorium intybus), ložņu āboliņš (Trifolium repens) un tīruma tītenis (Convolvulus arvensis). Baibaks labprāt apmeklē cilvēku stādītos dārzeņu un kartupeļu laukus, saulespuķu un kviešu tīrumus. Īpaši intensīvi barojas pirms ziemas, uzkrājot ievērojamas tauku rezerves. Aizejot gulēt, baibaks ir apvēlies apaļš un resns, bet pavasarī izlien no alas notievējis pavisam slaids.[2]
Reprodukcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Apmēram 60% pieaugušo baibaku vairojas katru gadu. Tie dzīvo ģimenēs. Grūsnības periods ilgst 40—42 dienas. Parasti piedzimst 4—6 mazuļi. Par mazuļiem rūpējas māte, tēviņiem ir minimāla saistība ar bērnu audzināšanu. Kamēr mazuļi ir mazi, tēviņi ir ģimenes sargi. Dzimumbriedumu baibaki sasniedz 3 gadu vecumā. Mazuļi pamet ģimeni pēc otrā ziemas miega.[2] Dzīvnieki var nodzīvot līdz 7,5 gadiem.[3]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baibakam ir divas pasugas:[4][5]
- Marmota bobak bobak — sastopama Austrumeiropas dienvidos;
- Marmota bobak tschaganensis — sastopama no Dienvidurāliem līdz Kazahstānai.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 Liela vāvere ar skaļu balsi LA.lv Publicēts: 2020.02.02. Skatīts: 2024.10.05.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 ADW: Marmota bobak: Information
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Richard W. Thorington Jr., John L. Koprowski, Michael A. Steele: Squirrels of the World. Johns Hopkins University Press, Baltimore MD 2012; S. 272–273. ISBN 978-1-4214-0469-1
- ↑ Mammal Species of the World
- ↑ Marmota
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baibaks.