Krievija
- Šis raksts ir par pašreizējo valsti. Par citām jēdziena Krievija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Krievija (krievu: Россия, izrunā: [rɐˈsʲijə]) jeb Krievijas Federācija (krievu: Российская Федерация, [rɐˈsʲijskəjə fʲɪdʲɪˈratsɨjə]) ir federatīva valsts Eirāzijas ziemeļos, precīzāk, Austrumeiropā un Ziemeļāzijā.[6] Tā ir pusprezidentāla federatīva republika, kuru līdz Krievijas—Ukrainas karam veidoja 81 federālais subjekts. Tās platība ir 17 075 400 km2, un tā ir teritoriāli lielākā valsts pasaulē. Krievijas Federācija ir gandrīz divas reizes lielāka par Kanādu, kas ir otra lielākā valsts pasaulē. Pēc iedzīvotāju skaita Krievijas Federācija ir devītā lielākā valsts pasaulē,[7] kas robežojas ar šādām valstīm (secībā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem): Norvēģiju, Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju, Baltkrieviju, Ukrainu, Gruziju, Azerbaidžānu, Kazahstānu, Mongoliju, Ziemeļkoreju un Ķīnu. Tai ir jūras robeža arī ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Japānu. No šīm valstīm Krievijas Federāciju atšķir attiecīgi Beringa šaurums un Laperūza šaurums.
80,9% no Krievijas Federācijas iedzīvotājiem ir krievi, tās valsts valoda ir krievu, lai gan dažos reģionos ir atzītas arī reģionālās valodas. 73,1% iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Lielākā daļa iedzīvotāju (79,3%) dzīvo Eiropas daļā, bet atlikušie 20,7% iedzīvotāju — Āzijas pusē. Krievijas Federācijas galvaspilsēta ir Maskava, kas ir federālā pilsēta, otra federālā pilsēta ir Sanktpēterburga. Vēl 15 Krievijas pilsētās dzīvo vairāk nekā miljons iedzīvotāju.
Krievijas Federācija dibināta 1991. gada decembrī, kad sabruka Padomju Savienība. PSRS sastāvā Krievijas Federācijas nosaukums bija Krievijas PFSR. Pēc Padomju Savienības likvidēšanās ("Belovežas gāršas līgums") Krievijas Federācija ir sevi pasludinājusi kā PSRS tiesību un pienākumu pārmantotāju (ANO DP un citās starptautiskajās organizācijās). BRICS dibinātājvalsts.
Etimoloģija
Latviešu valodā nosaukums "Krievija" ir cēlies no kriviču cilts nosaukuma, kuri dzīvoja austrumos no latgaļu apdzīvotajām teritorijām.[8]
Vēsture
Slāvu ciltis Tautu staigāšanas laikā pamazām apmetās uz dzīvi tagadējās Krievijas rietumu daļā, virzoties pa diviem ceļiem: vieni no Kijivas uz mūsdienu Suzdaļu un Muromu, bet otri no Polockas uz Novgorodu un Rostovu.[9] Austrumslāvi pakāpeniski asimilēja vietējās baltu un somugru ciltis.[10][11][12]
9. gadsimtā varjagi rūsi izveidoja Kijivas Krievzemi jeb Gardarīki, kas no 11. gadsimta sāka sairt atsevišķās kņazistēs, kuras 13. gadsimtā iekaroja Mongoļu impērija. Iebrucēji, ko vēlāk sāka saukt par tatāriem, izveidoja Zelta Ordas valsti, kas valdīja tagadējās Krievijas teritorijā vairāk kā trīs gadsimtus. 13. gadsimtā Zelta ordas vietvalži krievu kņazistēs bija Vladimiras-Suzdaļas kņazi, bet 1319. gadā Zelta ordas hans Muhameds Uzbek-hans izlēma piešķirt vietvalža zīmi jarliku Maskavas kņazam Jurijam, tā padarot Maskavu par jauno Krievijas politisko centru. Novājinoties Zelta ordas varai, Maskavas kņazs Vasīlijs Dmitrijevičs pēc 1389. gada sevi sāka dēvēt par Maskavas lielkņazu.
1547. gadā Kremļa Uspenskas katedrālē Maskavijas lielkņazs Ivans IV svinīgi kronējās par valdnieku ar pilnīgi jaunu titulu "Visas Krievijas cars" (Царь всея Руси). Ivans IV iekaroja Kazaņas un Astrahaņas tatāru hanistes gar Volgas upi un pārveidoja Krieviju par daudznacionālu un daudzkonfesionālu valsti. Viņš neveiksmīgi centās iekarot arī latviešu un igauņu apdzīvotās zemes, bet zaudēja Livonijas karā pret Polijas, Lietuvas un Zviedrijas savienību.[13]
Romanovu dinastijas un Pētera I valdīšanas laikā Krievijas Impērija sakāva Zviedriju Lielajā Ziemeļu karā, pakļaujot Igauniju, Livoniju, Karēliju un Ingriju, kurā Pēteris I lika pamatus jaunajai galvaspilsētai Sanktpēterburgai. Katrīna II turpināja Krievijas Impērijas ekspansijas politiku un savienībā ar Prūsiju un Austriju sagrāva Polijas-Lietuvas kopvalsti, pievienojot tagadējās Baltkrievijas, Lietuvas, Latvijas un Ukrainas zemes. Uzvarot krievu-turku karos 19. gadsimta sākumā, Krievijas imērija pakļāva arī daļu no Aizkaukāza zemēm. Aleksandrs II ieviesa būtiskas reformas, tai skaitā arī dzimtbūšanas atcelšanu 1861. gadā, kas bija impulss ekonomikas industrializācijas sākumam. Aleksandra III un viņa dēla Nikolaja II valdīšanas laikā saasinājās sociāli-ekonomiskie konflikti, zaudējums Krievu-japāņu karā un rūpnīcu strādnieku nemieru apspiešana izraisīja 1905. gada Krievijas revolūciju. Savukārt zaudējumi Pirmajā pasaules karā 1917. gadā noveda pie 1917. gada Krievijas revolūcijas. Februāra revolūcijā tika gāzta Krievijas imperatora Nikolaja II vara un nodibināta Krievijas Republikas Pagaidu valdība.
Oktobra revolūcijas laikā Vladimira Ļeņina vadībā gāza Pagaidu valdību un nodibināja boļševiku partijas diktatūru. Brestļitovskas miera līgums izbeidza karadarbību ar Eiropas centrālajām valstīm Pirmajā pasaules karā, pēc Berlīnes papildvienošanās parakstīšanas Padomju Krievija zaudēja Ukrainas, Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Somijas, kā arī Gruzijas teritorijas. Sekojošā Pilsoņu kara un Staļina ieviestās diktatūras rezultātā gāja bojā miljoniem Krievijas iedzīvotāju. Lai atgūtu pēc Pirmā pasaules kara zaudētās teritorijas, PSRS 1939. gadā parakstīja PSRS un Vācijas savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, kas pazīstams kā Molotova—Ribentropa pakts ar trīs slepeniem papildprotokoliem par Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Rumānijas valstu sadalīšanu t.s. interešu sfērās.
Otrā pasaules kara sākumā PSRS valdība drīz pēc Polijas militārās sadalīšanas Baltijas valstīm un Somijai piedāvāja parakstīt „draudzības un savstarpējās palīdzības līgumus“, kas paredzēja to suverenitātes ierobežošanu un karabāzu izveidošanu to teritorijās. Kad Somijas valdība atteicās šo līgumu parakstīt, PSRS uzsāka Ziemas karu, pēc kura beigām PSRS valdība nolēma veikt Baltijas valstu un Besarābijas okupāciju 1940. gada jūnijā. Otrā pasaules kara turpinājumā 1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai un sasniedza Pēterburgas un Maskavas piepilsētas. Vācijas armiju virzība uz austrumiem tika apturēta Staļingradas kaujā 1942.—1943. gada ziemā. Sarkanā armija panāca lūzumu karā un 1945. gada maijā ieņēma Berlīni.
Pēc uzvaras Otrajā pasaules karā PSRS ieņemtajās Austrumeiropas un Centrāleiropas teritorijās izveidoja savas satelītvalstis, nodibināja Varšavas līguma savienību un iesaistījās cīņā par globālo pārsvaru ar NATO, kas pazīstama kā Aukstais karš. Pēc Staļina nāves viņa pēctecis Ņikita Hruščovs likvidēja Gulaga soda nometnes, atbrīvojot miljoniem ieslodzīto. Viņa valdīšanas laikā Padomju Savienība palaida pasaulē pirmo Zemes mākslīgo pavadoni un pirmo pilotējamo kosmosa kuģi. Brežņeva valdīšanas laiks iezīmējās ar ekonomikas stagnāciju un daudziem lokāliem militāriem konfliktiem Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā. Pēc 1979. gadā sāktā Afganistānas kara PSRS nokļuva starptautiskā izolācijā un tās ekonomika cieta no pārmērīgās militarizācijas. Lai pārtrauktu saimniecības lejupslīdi un samazinātu sociālo spriedzi, Mihails Gorbačovs ieviesa glasnostj (atklātības) un perestroikas (pārkārtošanās) politiku, tomēr to paralizēja pārtikas preču trūkums veikalos un starpnacionālie konflikti. 1990. gadā Baltijas valstis deklarēja suverenitāti, kas noveda pie militāra konflikta 1991. gada janvārī. 1991. gada jūnijā pirmajās tiešajās prezidenta vēlēšanās Krievijas vēsturē par Krievijas prezidentu ievēlēja Borisu Jeļcinu.
Pēc 1991. gada Augusta puča Padomju Savienībā pieauga centrbēdzes spēki un tās valdība bija spiesta starptautiski atzīt Baltijas valstu neatkarību 1991. gada septembrī. Straujais PSRS sabrukums beidzās 1991. gada decembrī ar Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas valdību vienošanos Belovežas gāršā par Padomju Savienības oficiālu likvidēšanu.
PSRS sabrukums izraisīja Krievijas Federācijas IKP kritumu no 1990. līdz 1995. gada beigām par aptuveni par 40 procentiem un rūpnieciskās produkcijas apjoma kritumu vairāk par 50 procentiem.[14][15] Privatizācijas procesā valsts uzņēmumi bieži vien nonāca korumpētu grupu kontrolē ar slepenām saiknēm gan valdībā, gan mafijā. 1993. gadā prezidents Jeļcins nelikumīgi[16] atlaida Krievijas parlamentu, kas pretojās viņa varas nostiprināšanas mēģinājumiem. Deputāti iebarikādējās un veica Jeļcina impīčmenta procedūru. Prezidentam lojālās karaspēka vienības aplenca parlamenta ēku un izklīdināja tās aizstāvjus ar tankus un artilērijas palīdzību. Nemieru laikā tika nogalināti vairāki simti cilvēku.
Lielus ekonomiskus un militārus zaudējumus izraisīja zaudējums Pirmajā Čečenijas karā (1994—1996). Lielais budžeta deficīts radīja 1998. gada finansu krīzi[17] un tālāku IKP kritumu.[14] 1999. gada beigās prezidents Jeļcins atkāpās no prezidenta amata, nododot to nesen ieceltajam premjerministram Vladimiram Putinam. Prezidents Putins iemantoja popularitāti Krievijas sabiedrībā ar uzvaru Otrajā Čečenijas karā 2000. gadā. Lai gan Rietumu valstis kritizēja Putina administrācijas reformas kā nedemokrātiskas,[18] strauji augošās naftas un gāzes cenas veicināja Krievijas iekšzemes kopprodukta, patēriņa un investīciju pieaugumu, kas bija pamatā stabilai ekonomikas izaugsmei. Krievijas ietekmes pieaugums pasaulē arī palielināja Putina popularitāti Krievijā,[19] un Krievijas bruņotie spēki guva uzvaru 2008. gada karā pret Gruziju.
Pēc 2008. gada vēlēšanām par Krievijas Federācijas prezidentu kļuva Dmitrijs Medvedevs, bet Putins bija premjerministrs. Par spīti 2008. gada pasaules ekonomiskajai krīzei turpinājās Krievijas ekonomikas pieaugums, tomēr ilglaicīgu attīstību kavēja novecojusī infrastruktūra[20] un nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija.
Pieaugošā varas centralizācija valdošās partijas "Vienotā Krievija" (Единая Россия) kontrolē samazināja tās popularitāti un 2011. gada decembra vēlēšanās partija oficiāli ieguva mazāk nekā pusi no parlamenta deputātu vietām, kaut arī saglabāja vairākumu. Vēlēšanu laikā atklātās nelikumības izraisīja kopš 1993. gada nepieredzētus publiskos protestus lielākajās Krievijas pilsētās.
2014. gada martā Krievijas bruņotie spēki veica Krimas aneksiju. ANO Ģenerālā asambleja 2014. gada 27. martā ar pārliecinošu balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju pret šo Krievijas agresiju. Tomēr 2014. gada aprīlī sākās plaša Krievijas atbalstīta separātistu militārā ofensīva Ukrainas austrumos ar mērķi sadalīt Ukrainu. ASV, ES, Japāna un daudzas citas valstis ieviesa ekonomiskas sankcijas pret Krieviju, kas noveda pie tās saimniecības lejupslīdes un rubļa devalvācijas. Krievijas valdošajās aprindās pieauga revanšisma un rašisma ideoloģijas ietekme, Krievijas bruņotie spēki piedalījās Sīrijas pilsoņu karā, bet Krievijas algotņi (Vāgnera grupa) iesaistījās militārās operācijās vairākās Āfrikas valstīs. 2022. gada 24. februārī Putins deva pavēli jaunam iebrukumam Ukrainā, kas izraisīja jaunu globālo sankciju vilni pret Krievijas Federāciju.
Ģeogrāfija
Krievijas Federācija aizņem lielāko daļu no Eirāzijas kontinenta ziemeļiem. Lielākā daļa no Austrumeiropas un Ziemeļāzijas atrodas Krievijas Federācijas sastāvā, līdz ar to tā ir lielākā valsts pasaulē pēc platības.[21] Krieviju lielā izmēra dēļ mēdz attēlot kartēs gan monotoni, gan arī sadalītu. Krievijas Federācijā ir krasi atšķirīgas ģeogrāfiskās zonas, tādēļ atšķiras gan tās klimats, gan augājs, gan arī augsne.[22] Krievijas rietumos, tas ir, Austrumeiropā, no ziemeļiem uz dienvidiem seko tundra, taiga, jaukto koku meži, labu koku meži, līdzenumi (stepe), kā arī pustuksneši pie Kaspijas jūras. Atkarībā no augāja mainās arī tās klimats. Sibīrijā ir līdzīgi, vienīgi lielākas platības aizņem taiga. Valstī atrodas 40 UNESCO biosfēras rezervāti.[23]
Krievijas Federācija atrodas Ziemeļu puslodē un lielākā daļa no valsts ir tuvāk Ziemeļpolam nekā ekvatoram. Tās platība ir 17 098 242 km², kas ir gandrīz viena astotā daļa no visas apdzīvotās Zemes daļas. Rietumos galējais punkts atrodas Kaļiņingradas apgabalā, bet austrumos Diomida salās Beringa šaurumā. Savukārt ziemeļu galējais punkts ir Franča Jozefa Zemē, bet dienvidu punkts — Dagestānā. Kopējais krasta līnijas garums ir 37 653 km, savukārt sauszemes robežas garums 20 241 km.[24] Krievijas Federācija robežojas ar četrpadsmit valstīm. Šīs valstis ir sekojošas (secībā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem pretēji pulksteņrādītāja virzienam): Norvēģiju (219,1 km garumā), Somiju (1325,8 km), Igauniju (466,8 km), Latviju (270,5 km), Lietuvu (288,5 km), Poliju (236,3 km), Baltkrieviju (1239 km), Ukrainu (2245,8 km), Gruziju (897 km), Azerbaidžānu (350 km), Kazahstānu (7598 km), Mongoliju (3485 km), Ziemeļkoreju (39,4 km) un Ķīnu (4209 km). Tai vēl ar divām valstīm ir jūras robeža, tas ir, ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Japānu. Krievijas Federāciju apskalo trīspadsmit jūras un to daļas no trim okeāniem: Atlantijas okeāna jūras rietumos; Ziemeļu Ledus okeāna jūras ziemeļos un Klusā okeāna jūras austrumos.
Topogrāfija
Lielākais attālums starp diviem punktiem Krievijas Federācijas teritorijā ir apmēram 8000 km. Šie punkti atrodas Kaļiņingradas apgabalā pie Gdaņskas līča un Kuriļu salās, dažus kilometrus no Hokaido salas (Japāna). Savukārt galējais austrumu punkts atrodas Diomida salās. Krievijas Federācija atrodas 11 laika joslās.
Valstī atrodas pasaulē plašākās ar mežu klātās teritorijas. Šie meži ir ļoti svarīgi ne tikai Krievijā, bet arī visai pasaulei, jo tie kopā ar Amazones mūžamežiem samazina ogļskābā gāzes koncentrāciju atmosfērā.
Tās teritoriju apskalo trīs no četriem okeāniem — Ziemeļu Ledus, Atlantijas un Klusais okeāns un tās teritorijā daļēji atrodas pasaulē lielākais pēc platības ezers — Kaspijas jūra.
Krievijas Federācijas teritorijā atrodas arī lieli kalnu masīvi — Kaukāzs (ziemeļu daļa), Altajs un Urāli. Urālu kalni atdala Eiropu no Āzijas.
Krievijas Federācijas krasta līnija gar Ziemeļu un Kluso okeānu ir aptuveni 37 000 km gara. Tās krastus apskalo arī Baltijas un Melnā jūra. Ziemeļus apskalo vēl dažas jūras (Barenca, Baltā, Karas, Laptevu un Austrumsibīrijas jūra), kas ir Krievijas teritoriālie ūdeņi. Arī austrumos Krievijai pieder lieli teritoriālie ūdeņi (Beringa (daļa), Ohotskas un Japānas jūra (daļa)).
Lielākās salas un arhipelāgi ir Novaja Zemļa, Franča Jozefa Zeme, Jaunsibīrijas salas, Vrangeļa sala, Kuriļu salas un Sahalīna. Vienu no Diomeda salām Beringa šaurumā kontrolē Krievija, otru — ASV.
Krievijas Federācijā ir tūkstošiem ezeru. Viens no nozīmīgākajiem ir Baikāla ezers. Tas ir dziļākais ezers pasaulē, un tajā atrodas gandrīz piektā daļa no visas pasaules saldūdens krājumiem. Vēl no lielākajiem ezeriem, kuri atrodas Krievijā, var minēt Ladogas un Oņegas ezeru. Valstī ir vairāk nekā 100 000 upju. Nozīmīgākā no tām ir Volga. Tā ir garākā upe Eiropā. Volgas nozīme ir bijusi ļoti svarīga arī Krievijas vēsturē.
Klimats
Krievijas Federācijas klimatu ietekmē vairāki faktori. Viens no svarīgākajiem ir plašu teritoriju atrašanās tālu no jūrām, kas izraisa kontinentālo klimatu. Siltās gaisa masas no Āzijas dienvidiem nenonāk Krievijā, jo Himalaji to atšķir no Indijas okeāna klimata. Temperatūra samazinās virzienā no valsts dienvidiem uz ziemeļiem un no rietumiem uz austrumiem, tādēļ visaukstāk ir Sibīrijā, bet vasaras mēnešos arī tur var būt ļoti karsti. Savukārt dažās teritorijās, piemēram Sočos, var būt pat subtropiskās zonas klimats.
Administratīvais iedalījums
Krievijas Federācija ir federatīva republika, kuras sastāvā ir 83 dažāda statusa federālie subjekti,[25] bet ar laiku to skaits var sarukt, jo notiek federālo subjektu apvienošana. No katra federālā subjekta Krievijas Federālajā Padomē ir divi pārstāvji.[26] Federācijas subjekti atšķiras pēc nosaukuma un dažām uzbūves īpatnībām.
Subjekti ir šādi:
- 21 republika (республика),
- 46 apgabali (область),
- 9 novadi (край),
- 1 autonomais apgabals (автономная область),
- 4 autonomie apvidi (автономный округ),
- 2 federālās nozīmes pilsētas (город федерального значения).
Valdība un politika
Saskaņā ar Krievijas Federācijas konstitūciju, kas tika pieņemta valsts referendumā pēc konstitucionālās krīzes 1993. gada 12. decembrī, tā ir federācija un formāli daļēji prezidentāla republika, kurā valsts galva ir prezidents[27] un premjerministrs ir valdības vadītājs. Krievijas Federācija pēc konstitūcijas ir pārstāvnieciska demokrātija. Izpildvaru realizē valdība.[28] Likumdošanas vara ir piešķirta Federālās sapulces divām palātām.[29] Krievijas Federācijas konstitūcija, kas kalpo par valsts augstāko juridisko dokumentu un par sociālo sabiedrisko līgumu ar Krievijas Federācijas iedzīvotājiem, nosaka valsts pārvaldes uzraudzību un līdzsvaru.
Federālajai valsts pārvaldei ir trīs atzari:
- Likumdošanas vara: divpalātu Federālā sapulce, ko veido Krievijas Valsts dome un Federācijas Padome — pieņem federālos likumus, piesaka karu, apstiprina līgumus un vienošanās, piešķir finansējumu un veic impīčmentu prezidenta atcelšanai.
- Izpildu vara: prezidents ir Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks, viņam ir veto tiesības uz likumprojektiem pirms to pieņemšanas un prezidents ieceļ Ministru kabinetu un citus ierēdņus, kas administrē un īsteno federālos likumus un politiku.
- Tiesu vara: Konstitucionālā tiesa, Augstākā tiesa, Augstākā Arbitrāžas tiesa un zemākās federālās tiesas, kuru tiesnešus ieceļ Federālā Padome pēc prezidenta rekomendācijām, interpretē likumus un var atcelt tos, ko uzskata par nekonstitucionāliem.
Saskaņā ar Konstitūciju, konstitucionālais taisnīgums tiesā balstās un visu pilsoņu vienlīdzību,[30] tiesneši ir neatkarīgi un pakļaujas vienīgi likumam,[31] tiesas procesi ir atvērti un apsūdzētajam ir garantēta aizstāvība.[32] Kopš 1998. gada Krievija ieviesa nāves soda moratoriju, lai gan augstākais soda mērs netika atcelts ar likumu.
Prezidentu ievēl iedzīvotāji uz sešiem gadiem[33] (ar tiesībām uz otro termiņu, bet konstitucionāli ir aizliegts trešais termiņš pēc kārtas);[34] pēdējās vēlēšanas notika 2018. gadā. Valdības ministru kabinets sastāv no premjera un viņa vietniekiem, ministriem un citām atsevišķi izvēlētām personām; visus ieceļ prezidents pēc premjerministra ieteikuma (ievērojot to, ka pēdējā iecelšanai amatā nepieciešama Valsts Domes piekrišana). Valsts likumdevēja iestāde ir Federālā Sanāksme, kas sastāv no divām palātām — Valsts Domes ar 450 dalībniekiem[35] un Federācijas Padomes ar 176 dalībniekiem. Starp Krievijas vadošajām politiskajām partijām ir Vienotā Krievija, Komunistiskā partija, Krievijas Liberāli demokrātiskā partija un Taisnīgā Krievija.
Ārpolitika
Starptautisko tiesību nozīmē Krievijas Federācija ir daudzu Padomju Savienības juridisko tiesību un pienākumu pārmantotāja.[36] Tā Krievijas Federācija ir ieņēmusi PSRS pastāvīgo vietu Apvienoto Nāciju Drošības padomē, citās starptautiskajās organizācijās un pārņēmusi tiesības un pienākumus saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem, kā arī īpašumus un parādus. Tā uztur diplomātiskās attiecības ar 178 valstīm un tai ir 140 vēstniecības.[37] Krievijas Federācijas ārpolitiku nosaka prezidents un īsteno Krievijas Ārlietu ministrija.[38]
2002. gadā izveidoja Krievijas-NATO padomi, lai Krievija varētu strādāt kopā ar NATO kā līdzvērtīgi partneri.[39] Krievijas Federācija tajā laikā piedalījās vairāku starptautisko konfliktu risināšanā, piemēram, Vidējo Austrumu kvartetā, sešu pušu sarunās ar Ziemeļkoreju, Kosovas konflikta un kodolieroču izplatības jautājumu risināšanā. Krievijas Federācija sadarbojās ar EDSO un APEC, ierosināja NVS, EurAsEC, CSTO un Šanhajas Sadarbības organizācijas izveidi.
Sākot ar 2007. gadu, Krievijas ārpolitika kļuva agresīvāka.[40] Gadu vēlāk Krievija iebruka Gruzijā, bet 2014. gadā okupēja Krimu un uzsāka Donbasa karu Ukrainas austrumos. Agresīvās ārpolitikas dēļ to izslēdza no astoņu rūpnieciski attīstītāko valstu grupas (G8). 2015. gada 30. septembrī Krievijas bruņotie spēki iesaistījās Sīrijas pilsoņu karā, bet 2022. gadā iebruka Ukrainā, pēc kura Krieviju izslēdza no Eiropas Padomes.[41]
Krievu pasaules ideoloģija
1992. gadā politologs Sergejs Karaganovs ieteica stratēģiju, kā atgūt Krievijas ietekmi un īstenot savas intereses pēc PSRS sabrukuma "zaudētajās teritorijās". Viņa doktrīnas pamatā ir trīs apsvērumi: pirmkārt, zaudētajās teritorijās joprojām ir skaitliski lielas krievu kopienas, ar kuru palīdzību Krievija var nodrošināt savu interešu īstenošanu neatkarību ieguvušajās valstīs; otrkārt, lai panāktu savu ietekmi, jāizmanto ekonomiskās sviras un investīcijas; treškārt, jāpanāk krievu valodas lomas saglabāšana un iespējama divvalodība šajās valstīs. S. Karaganovs ieteica arī aktīvi veicināt cilvēktiesību jautājumu saasināšanu Baltijas valstīs, lai bremzētu to iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.[42]
Bruņotie spēki
Krievijas Federācija pārņēma kontroli pār Padomju Savienības ārējiem aktīviem un vairumu Padomju Savienības ražotņu un aizsardzības rūpniecības aprīkojumu, kas atradās tās teritorijā.[43] Krievijas bruņotie spēki tiek iedalīti Sauszemes spēkos, Jūras kara flotē un Gaisa spēkos. Tāpat ir arī trīs neatkarīgas ieroču šķiras: Stratēģiskie raķešu spēki, Kosmiskais karaspēks un Gaisa desanta spēki. 2006. gadā karaspēkā aktīvajā dienestā bija 1,037 miljoni militārpersonu.[44]
Krievijas Federācijai ir plaša ieroču rūpniecība, kas ražo visu tās militāro bruņojumu. Krievija ir pasaulē lielākā ieroču piegādātāja, šo vietu tā ieņem kopš 2001. gada, kopsummā veicot apmēram 30% no visām pasaules ieroču tirdzniecības operācijām[45] un eksportējot ieročus uz apmēram 80 valstīm.[46] Līdz 2007. gadam visiem vīriešu dzimuma pilsoņiem vecumā no 18 līdz 27 gadiem bija jāpilda obligātais divu gadu dienests Krievijas Bruņotajos spēkos. Dažādo problēmu, piemēram, dedovščinas (fiziskā un psiholoģiskā ietekmēšana un izmantošana) dēļ 2007. gadā dienesta laiku bruņotajos spēkos samazināja līdz 18 mēnešiem, 2008. gadā līdz 12 mēnešiem un līdz 2010. gadam plānoja palielināt uz līguma pamata bruņotajos spēkos dienošo skaitu līdz 70% no kopējā skaita.[3]
Valsts militarizācija
Pēc Putina kļūšanas par KF prezidentu tās aizsardzības izdevumi līdz 2006. gadam četrkāršojās.[47] 2008. gada oficiālās valdības militārās izmaksas bija 40 miljardi USD,[48] tomēr dažādi avoti, tai skaitā ASV izlūkdienests,[49] un Starptautiskais Stratēģisko pētījumu institūts[44] uzskatīja, ka Krievijas militārie izdevumi bija ievērojami lielāki.[50] No 2006. līdz 2015. gadam karaspēkā norisinājās pamatapbruņojuma atjaunināšana ar apmēram 200 miljardu USD vērta militārā aprīkojuma piegādi.[51]
Bijušā aizsardzības ministra Anatolija Serdjukova vadībā tika sākta militārā reforma, lai uzlabotu karaspēka organizāciju un efektivitāti.[52] Galvenā šīs reformas ideja bija armijas pārveide no masveida mobilizācijas karaspēka par profesionālā militārā dienesta karspēku, kurā vairs nepastāvētu kara apgabali, frontes, armijas, bet gan rietumos izplatītā brigāžu līmeņa sistēma.[53] Serdjukovs sāka plānošanu centrālās administrācijas personāla samazināšanai par 30%.[52] Viņš arī pieprasīja radikālu Krievijas virsnieku korpusa samazināšanu. Uz katriem divarpus karavīriem bija viens virsnieks, bet pēc reformas bija jābūt vienam uz 15. Reforma nozīmēja 200 000 darba vietu zaudēšanu un pret to kvēli iestājās "vecā gvarde".[54] Spiediena rezultātā galējais piemērojamo samazinājumu termiņš tika pārvietots no 2012. uz 2016. gadu.[54] Serdjukova galvenie mērķi bija akūtu un ilgstošu problēmu kā, piemēram, Krievijas aizsardzības rūpnieciskās un apgādes politikas neefektivitāte risināšana.[52]
Kodolieroči
Krievijas Federācijai ir lielākais kodolieroču arsenāls pasaulē. Tai ir otra lielākā ar ballistiskajām raķetēm aprīkoto zemūdeņu flote un tā ir vienīgā valsts, izņemot Savienotās Valstis, kurai ir moderni stratēģisko bumbvedēju spēki.[55] 2018. gadā Krievijas bruņotajiem spēkiem bija 1444 kodollādiņi (2. vieta aiz ASV).[56] Saskaņā ar Krievijas Federācijas militāro doktrīnu tai reaģējot uz agresiju, izmantojot masu iznīcināšanas ieročus, ir tiesības izmantot kodolieročus, kā arī izmantot parastos ieročus, gadījumā, ja tiek apdraudēta valsts pastāvēšana[57]
Demogrāfija
| Etniskais sastāvs (2021)[1] | ||
|---|---|---|
| Krievi | 105 579 179 | 80,85 % |
| Tatāri | 4 713 669 | 3,9% |
| Čečeni | 1 674 854 | 1,28 % |
| Baškīri | 1 571 879 | 1,20 % |
| Čuvaši | 1 067 139 | 0,82 % |
| Avāri | 1 012 074 | 0,78 % |
| Citi/nenosauktie | 11,17 % | |
Krievijas Federācijā dzīvo vairāk kā 160 etnisko grupu.[58] Lai gan Krievijas Federācijas iedzīvotāju skaits ir salīdzinoši liels, valsts milzīgo izmēru dēļ apdzīvotības blīvums ir zems.[59] Visblīvāk apdzīvota ir Krievijas Federācijas Eiropas daļa, Urālu kalnu apkaime un dienvidrietumu Sibīrija.
Lielākais iedzīvotāju skaits bija 1991. gadā — 148 689 000, bet tad sākās straujš kritums[60] līdz 2010. gadam. Līdztekus pieauga migrācija no NVS valstīm.[61][62] 2007. gadā valstī dzīvoja aptuveni 10 miljoni nelegālo imigrantu no bijušajām Padomju Savienības valstīm.[63]
73% iedzīvotāju dzīvoja pilsētās.[64] Pēc 2002. gada skaitīšanas rezultātiem divas lielākās pilsētas Krievijā bija Maskava (12 381 000 iedzīvotāju) un Sanktpēterburga (5 282 000). Vienpadsmit citās pilsētās ir starp vienu un diviem miljoniem iedzīvotāju: Čeļabinskā, Kazaņā, Novosibirskā, Ņižņijnovgorodā, Omskā, Permā, Rostovā pie Donas, Samarā, Ufā, Volgogradā un Jekaterinburgā.
| Vieta | Pilsēta | Adminstratīvā vienība | Iedzīvotāji | Vieta | Pilsēta | Adminstratīvā vienība | Iedzīvotāji | |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 1 | Maskava | - | 13 104 177 | 9 | Samara | Samaras apgabals | 1 163 645 | |
| 2 | Sanktpēterburga | - | 5 600 044 | 10 | Ufa | Baškortostāna | 1 157 994 | |
| 3 | Novosibirska | Novosibirskas apgabals | 1 635 338 | 11 | Rostova pie Donas | Rostovas apgabals | 1 135 968 | |
| 4 | Jekaterinburga | Sverdlovskas apgabals | 1 539 371 | 12 | Krasnodara | Krasnodaras novads | 1 121 291 | |
| 5 | Kazaņa | Tatarstāna | 1 314 685 | 13 | Omska | Omskas apgabals | 1 110 836 | |
| 6 | Ņižņijnovgoroda | Ņižņijnovgorodas apgabals | 1 213 477 | 14 | Voroņeža | Voroņežas apgabals | 1 051 995 | |
| 7 | Krasnojarska | Krasnojarskas novads | 1 196 913 | 15 | Perma | Permas novads | 1 027 153 | |
| 8 | Čeļabinska | Čeļabinskas apgabals | 1 182 517 | 16 | Volgograda | Volgogradas apgabals | 1 025 662 |
Izglītība
Krievijas Federācijas konstitūcija visiem pilsoņiem garantē bezmaksas izglītību,[66] un 99,4% no tiem prot lasīt un rakstīt.[3] Lai iestātos augstākās izglītības mācību iestādēs, ir jāiztur konkursi.[67] Ir augsta līmeņa zinātniskie pētījumi, īpaši kosmosa un aviācijas jomā.[68][69]
Valdība piešķir naudas līdzekļus, lai segtu mācību maksas noteiktu kvotu ietvaros, vai noteiktam studentu skaitam katrai valsts iestādei, studentiem tiek maksāta neliela stipendija un nodrošināta bezmaksas dzīvošana. Tomēr izglītības iestādes pašas nav spējīgas nodrošināt atbilstošas skolotāju algas, stipendijas studentiem un uzturēt savas ēkas,[70] tādēļ daudzas valsts iestādes sāka ieviest maksas mācību vietas[71] un parādījās daudzas privātās augstākās izglītības iestādes.[70]
Valoda
Krievijas Federācijā mīt aptuveni 160 etniskās grupas, kas runā apmēram 100 valodās.[6] Saskaņā ar 2002. gada skaitīšanu 142,6 miljoni cilvēku prot krieviski, viņiem seko 5,3 miljoni tatāru valodā runājošo.[72] Konstitūcija formāli ļauj atsevišķām republikām padarīt viņu dzimto valodu par otru oficiālo kopā ar krievu valodu, taču faktiski vienīgā oficiālā valsts valoda ir krievu.[73] Neskatoties uz plašo izkliedi, krievu valoda ir viendabīga visā Krievijas Federācijas teritorijā. Krievu valoda ir visplašāk lietotā slāvu valoda.[74] Krievu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimei un ir viena no austrumslāvu valodām; pārējās ir baltkrievu un ukraiņu valodas (un, iespējams, rusīnu). Tomēr pie austrumslāvu valodām nepieder baznīcslāvu valoda jeb senbulgāru valoda, kuras rakstiskie paraugi Krievijas Federācijā ir saglabājušies kopš 10. gadsimta.[75] Krievu valoda ir viena no sešām oficiālajām Apvienoto Nāciju Organizācijas valodām.
Reliģija
Krievijas Federācijas tradicionālās reliģijas ir kristietība, islāms, budisms un jūdaisms, ko likums, kas tika pieņemts 1997. gadā, uzskatīta par daļu no Krievijas "vēsturiskā mantojuma".[76] Ticīgo skaita novērtējums dažādu avotu vidū plaši svārstās, un dažos ziņojumos neticīgo skaits tiek novērtēts 16—48% lielumā no visa iedzīvotāju skaita.[77] Krievijā dominējošā reliģija ir Krievu pareizticība.[78] 95% no reģistrētajām pareizticīgo draudzēm pieder Krievu Pareizticīgajai baznīcai, lai gan ir vairākas citas mazākas pareizticīgo baznīcas.[79] Lielais vairums pareizticīgo neapmeklē baznīcu regulāri, tomēr tajā saskata Krievijas mantojuma un kultūras simbolu.[80] Pastāv arī citas kristīgās konfesijas, kā Romas katoļi, Armēņu gregoriāņi un dažādas protestantu konfesijas.
2007. gada Starptautiskajā reliģiskās brīvības ziņojumā sacīts, ka apmēram 100 miljoni Krievijas Federācijas pilsoņu uzskata sevi par pareizticīgajiem.[81] Saskaņā ar Krievijas Sabiedriskās domas pētījumu centra aptauju 63% no respondentiem uzskatīja sevi par pareizticīgajiem, 6% no respondentiem par musulmaņiem un mazāk kā 1% vai nu par budistiem, vai katoļiem, vai protestantiem vai ebrejiem. Pārējie 12% sacīja, ka viņi tic Dievam, bet nepraktizē nevienu no reliģijām, bet 16% teica, ka viņi ir neticīgie.[82]
Ir aprēķināts, ka Krievijas Federācijā dzīvo apmēram 15—20 miljoni musulmaņu,[83][84] tomēr tikai 7 līdz 9 miljoni cilvēku stingri ievēro islāma ticību.[85] Ir aprēķināts, ka valstī ir no 3 līdz 4 miljoniem musulmaņu emigrantu no bijušajām padomju valstīm.[86] Vairums musulmaņu dzīvo Volgas-Urālu reģionā, kā arī Ziemeļkaukāzā, Maskavā,[87] Sanktpēterburgā un Rietumsibīrijā.[88] Budisms ir tradicionālā reliģija trijos Krievijas Federācijas reģionos: Burjatijā, Tivā un Kalmikijā.[89] Daži Sibīrijas un Tālo Austrumu reģionu, Jakutijas, Čukotkas un citi iedzīvotāji līdz ar galvenajām reliģijām praktizē šamanismu, panteismu un pagānu rituālus. Reliģiskā ierosme notiek galvenokārt pa etnisko līniju. Lielais vairums slāvu ir pareizticīgie. Tjurku valodās runājošie vairākumā ir musulmaņi, lai gan atsevišķas tjurku grupas Krievijā tādas nav.[90]
Tautsaimniecība
Ekonomiskā krīze, kas piemeklēja visas pēcpadomju valstis 1990. gados, bija gandrīz divreiz dziļāka nekā Lielā depresija 1930. gados Rietumeiropā un Savienotajās Valstīs.[91][92] Pat pirms 1998. gada krīzes Krievijas iekšzemes kopprodukts (IKP) bija puse no tā, kāds tas bija 1990. gadu sākumā.[92]
Pēc 1998. gada finansu krīzes tautsaimniecība atkal sāka pieaugt un 2007. gadā Krievijas IKP bija 2,076 triljoni USD — tolaik 6. lielākais pasaulē ar IKP pieaugumu 8,1% apmērā no iepriekšējā gada. Galvenokārt pieaugumu radīja nevis tirdznieciskie pakalpojumi un preces iekšējā tirgū, bet gan naftas vai derīgo izrakteņu ieguve un eksports.[3] Vidējā mēnešalga 2008. gada sākumā Krievijā bija 700 USD, salīdzinoši 2000. gadā — 80 USD.[93] Apmēram 14% krievu 2007. gadā dzīvoja zem valsts nabadzības līmeņa,[94] kas bija ievērojami mazāk nekā 40% 1998. gadā.[95] Bezdarbs Krievijā 2007. gadā bija 6%, salīdzinot ar 12,4% 1999. gadā.[96][97]
Krievijas Federācijai ir pasaulē lielākie dabasgāzes krājumi, otrie lielākie akmeņogļu krājumi un astotie lielākie naftas krājumi. Tā ir vadošā pasaules dabasgāzes eksportētāja un otra lielākā naftas eksportētāja. Nafta, dabasgāze, metāli un kokmateriāli sastāda vairāk nekā 80% no Krievijas eksporta uz ārzemēm.[3] Tomēr kopš 2003. gada dabisko resursu eksporta ekonomiskā nozīme sāka samazināties, jo ievērojami nostiprinājās iekšējais tirgus. Par spīti augstajām enerģijas cenām, nafta un gāze 2007. gadā sastādīja tikai 5,7% no Krievijas IKP.[98] Atšķirībā no daudzām citām ar resursiem bagātām valstīm, Krievijai ir senākas izglītības, zinātnes un rūpniecības tradīcijas.[99] Valstī ir lielāks absolūtais universitāšu beidzēju skaits nekā citās Eiropas valstīs.[100]
2001. gadā pieņemtā nodokļu likumdošana samazināja iedzīvotāju nodokļu nastu un krasi palielināja valsts ieņēmumus.[101] Krievijā ir vienotais privāto ienākumu nodoklis 13 procentu apmērā. Saskaņā ar 2007. gada pētījumiem Krievija bija starp valstīm ar vispievilcīgāko nodokļu sistēmu individuālajām saimniecībām.[102][103] Pēc 2001. gada federālais budžets bija ar pārpalikumu un Krievija izmantoja ienākumus no tās Krievijas Federācijas Stabilizācijas fonda, lai nomaksātu parādus Parīzes klubam un Starptautiskajam Valūtas fondam. Ar naftas eksportu nopelnītais ļāva Krievijai palielināt tās ārējās rezerves no 12 miljardiem USD 1999. gadā līdz 597,3 miljardiem USD 2008. gadā, kas tolaik bija trešās lielākās rezerves pasaulē.[104] Valsts spēja būtiski samazināt tās agrāko ievērojamo ārējo parādu.[105]
Pēc 1998. gada finanšu krīzes Krievija uzlaboja savu starptautisko finansu stāvokli,[3] tomēr Krievijas Federācijas ekonomiskā attīstība bija ģeogrāfiski nevienmērīga — Maskavas apgabala pieauguma apjoms attiecībā pret valsts IKP bija neproporcionāli liels.[106] Daudzās apdzīvotās vietās, sevišķi Sibīrijā un lauku apvidos, attīstība ievērojami kavējās. Tomēr vidusšķira palielinājās no 8 miljoniem cilvēku 2000. gadā līdz 55 miljoniem cilvēku 2006. gadā.[107] Krievijas Federācijā 2007. gadā dzīvoja 50 no pasaules 110 miljardieriem.[108]
Noteicošais faktors ekonomikas izaugsmē bija ražošanas, darba algas un patēriņa pieaugumu apvienojums.[109] Tomēr Pasaules Banka norādīja uz grūtībām ar ko jāsaskaras valsts ekonomikai, kā ekonomikas dažādošana, mazo un vidējo uzņēmumu skaita pieauguma veicināšana, cilvēciskā kapitāla veidošana un kopējās vadības uzlabošana, bet novecojoša un pēc gadiem ilgas nevērīgas izturēšanās neatbilstoša infrastruktūra tika uzrādīta par ekonomiskās izaugsmes vājāko vietu.[20]
Pēc 2007.—2010. gada globālās finanšu krīzes sākuma Krievijas valdība 2008. gadā apsolīja līdz 2020. gadam investēt infrastruktūrā 1 triljonu USD.[110] Pēc Krievijas atbalstīto Ukrainas separātistu militārās ofensīvas sākšanās ASV, ES, Japāna un vairākas citas valstis ieviesa ekonomiskas sankcijas pret Krieviju, kas noveda pie tās saimniecības lejupslīdes un rubļa devalvācijas.
Krievijas Federācijas IKP izmaiņas negatīvi ietekmēja 2008. gada Gruzijas-Krievijas karš un globālā finanšu krīze (2009), Donbasa karš (2015), COVID-19 pandēmija (2020) un Krievijas-Ukrainas karš (kopš 2022):[111][112]
| Gads | 1999 | 2000 | 2001 | 2002 | 2003 | 2004 | 2005 | 2006 | 2007 | 2008 | 2009 | 2010 | 2011 | 2012 | 2013 | 2014 | 2015 | 2016 | 2017 | 2018 | 2019 | 2020 | 2021 | 2022 | 2023 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| % IKP | 6,4 | 10,0 | 5,1 | 4,7 | 7,3 | 7,2 | 6,4 | 8,2 | 8,5 | 5,2 | -7,8 | 4,5 | 4,3 | 3,4 | 1,3 | 0,7 | -3,7 | 0,2 | 1,8 | 2,8 | 2,2 | -2,7 | 4,7 | -2,1 | 2,2 |
Kultūra
Klasiskā mūzika un balets
19. un 20. gadsimtā pasaules slavu ieguva romantiskās ēras komponisti Pēteris Čaikovskis un Sergejs Rahmaņinovs, simbolisma mūzikas pārstāvis Aleksandrs Skrjabins, neoklasicisma pārstāvis Igors Stravinskis, modernisma pārstāvji Sergejs Prokofjevs un Dmitrijs Šostakovičs. Krievijas konservatorijās skolojās vijolnieki Dāvids Oistrahs un Gidons Krēmers, čellists Mstislavs Rostropovičs, pianisti Vladimirs Horovics, Svjatoslavs Rihters un Emīls Gilels un dziedātāja Gaļina Višņevska.
20. gadsimta sākumā slaveni kļuva baleta dejotāji Anna Pavlova un Vaslavs Ņižinskis, bet impresārijs Sergejs Djagiļevs un viņa Krievu baleta viesizrādes ietekmēja baleta attīstību visā pasaulē.[113] Arī padomju balets saglabāja 19. gadsimta krievu baleta tradīcijas[114] un Padomju Savienības horeogrāfijas skolai piederēja Maija Pļisecka, Rūdolfs Nurijevs un Mihails Barišņikovs. Krievijas Federācijā slavenākās ir Maskavas Lielā teātra un Sanktpēterburgas Kirova baleta trupas.[115]
Literatūra
Krievijā literatūras pirmsākumi datējami ar 10. gadsimtu, bet 19. gadsimta sākumā to izveidoja vairāki izcili dzejnieki un rakstnieki. Šis laika posms un krievu dzejas Zelta laikmets aizsākās ar Aleksandru Puškinu, kas tiek uzskatīts par mūsdienu krievu literatūras pamatlicēju un bieži tiek saukts par "krievu Šekspīru".[116] To 19. gadsimtā turpināja Antons Čehovs, Mihails Ļermontovs, Ļevs Tolstojs, Nikolajs Gogolis, Ivans Turgeņevs un Fjodors Dostojevskis. Ivans Gončarovs, Mihails Saltikovs, Aleksejs Pisemskis un Nikolajs Ļeskovs arī ir devuši stabilu ieguldījumu krievu prozā.
No 1880. gadiem krievu literatūra sāka mainīties. Lielo romānistu laiks bija pagājis un krievu literatūrā par noteicošajiem žanriem uz vairākām desmitgadēm, kas pazīstamas kā krievu dzejas Sudraba laikmets, kļuva īsproza un dzeja. Starp 1893. un 1914. gadu krievu literatūrā iepriekš pārsvarā esošā reālisma vietā par valdošo kļuva simbolisms. Tā laika vadošo rakstnieku vidū ir Valērijs Brjusovs, Andrejs Belijs, Vjačeslavs Ivanovs, Aleksandrs Bloks, Nikolajs Gumiļevs, Dmitrijs Merežkovskis, Fjodors Sologubs, Anna Ahmatova, Osips Mandelštams, Marina Cvetajeva, Leonīds Andrejevs, Ivans Buņins un Maksims Gorkijs.
Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijām un sekojošā pilsoņu kara daudzi vispāratzīti rakstnieki pameta Padomju Krieviju. 1930. gados, saskaņā ar Josifa Staļina sociālistiskā reālisma politiku, literatūru ierobežoja cenzūra. Pēc viņa nāves Hruščova vadības laikā iestājās zināms atkusnis un literatūras ierobežojumi tika atcelti. Līdz 1970. un 1980. gadiem rakstnieki aizvien vairāk ignorēja sociālistiskā reālisma vadlīnijas. Starp padomju laika vadošajiem padomju rakstniekiem ir Jevgeņijs Zamjatins, Isaāks Bābels, Ilfs un Petrovs, Jurijs Oļeša, Vladimirs Nabokovs, Mihails Bulgakovs, Boriss Pasternaks, Aleksandrs Solžeņicins, Vladimirs Majakovskis, Mihails Šolohovs, Jevgeņijs Jevtušenko un Andrejs Vozņesenskis.
Kinematogrāfija
Krievijas filmu industrija pēc Oktobra revolūcijas padarīja montāžu par kinematogrāfiskās izteiksmes galveno paņēmienu.[117] Padomju kinematogrāfija tūlīt pēc 1917. gada revolūcijas bija jaunatradumu avots, radot tādas filmas kā "Bruņukuģis "Potjomkins"".[118] Padomju laika filmu veidotāji, it īpaši Sergejs Eizenšteins un Andrejs Tarkovskis bija vieni no visnovatoriskākajiem un ietekmīgākajiem kinorežisoriem.
Eizenšteins studēja arī pie filmu veidotāja un teorētiķa Ļeva Kuļešova, kurš pasaulē pirmajā filmu skolā Vissavienības Kinematogrāfijas institūtā Maskavā noformulēja novatorisku rediģēšanas procesu sauktu par montāžu. Dzigam Vertovam, kura "kino-acs" teorijai, kad kamera, tāpat kā cilvēka acs, ir vislabāk izmantojama, lai izpētītu īsto dzīvi, bija milzīga ietekme uz dokumentāro filmu veidošanas un kinematogrāfiskā reālisma attīstību. 1932. gadā Staļins padarīja sociālistisko reālismu par valsts politiku; tas apspieda radošumu, tomēr daudzas šajā stilā uzņemtās padomju filmas bija mākslinieciski veiksmīgas, piemēram, "Čapajevs", "Lido dzērves" un "Balāde par kareivi".[118] Ārkārtīgi populāras bija Leonīda Gaidaja 1960. un 1970. gadu komēdijas ar daudziem lipīgiem izteicieniem, kas tiek lietoti vēl šodien. 1969. gadā uz ekrāniem tika izlaista Vladimira Motiļa filma "Baltā tuksneša saule", uzsākot jaunu žanru, kas pazīstams kā "osterns". Kosmonauti šo filmu skatās pirms katras došanās kosmosā.[119]
1980. un 1990. gadi bija krīzes periods Krievijas kinematogrāfijā. Lai gan krievu filmu veidotājiem parādījās iespēja brīvi izpausties, krasi tika ierobežotas valsts subsīdijas, kas noveda pie filmu ražošanas samazinājuma. 21. gadsimta sākuma straujā ekonomiskā attīstība izraisīja skatītāju skaita pieaugumu un sekojošu nozares uzplaukumu.[120] "Krievu Arka" (2002) bija pirmā mākslas filma, kas uzņemta izmantojot tikai vienu dubli.
Vizuālā māksla
Sākotnēji krievu glezniecība koncentrējās uz ikonu glezniecību un vibrējošām freskām, ko krievi pārmantoja no Bizantijas. Krievu mākslas pirmsākumus izveidoja Teofāns Grieķis un Andrejs Rubļovs. 1757. gadā izveidota Krievijas Mākslas akadēmija, starp ievērojamiem no Akadēmijas nākušiem portretu gleznotājiem bija Ivans Argunovs, Fjodors Rokotovs, Dmitrijs Levickis un Vladimirs Borovikovskis. 19. gadsimtā uzplauka reālisms un reālisti attēloja ainavas ar plašām upēm, mežiem un bērzu birzīm, kā arī spēcīgas žanra ainavas un laikabiedru portretus. Citi mākslinieki koncentrējās uz sociālo kriticismu, attēlojot nabagu stāvokli un kariķējot varu, kas uzplauka Aleksandra II valdīšanas laikā.
Mākslinieki radīja plašas gleznas, lai attēlotu dramatiskus momentus Krievijas vēsturē. Mākslinieku grupa Peredvižņiki (ceļotāji) sarāva saites ar Krievijas akadēmiju un aizsāka no akadēmiskajiem ierobežojumiem brīvu mākslas virzienu. Viņu gleznojumiem bija dziļa sociālā un politiskā nozīme. Starp vadošajiem reālistiem jāmin Ivans Šiškins, Arhips Kuindži, Ivans Kramskojs, Vasīlijs Poļenovs, Isaāks Levitāns, Vasīlijs Surikovs, Viktors Vasņecovs un Iļja Repins. Aleksandrs Ivanovs un Karls Brilovs ir ievērojami ar romantiski vēsturiskām gleznām.
Krievu avangards ir kopīgais nosaukums, kas tiek izmantots, lai definētu lielu, ietekmīgu modernistu mākslas vilni, kas plauka apmēram no 1890. līdz 1930. gadam. Nosaukums ietver daudzas atsevišķas, bet sarežģītā veidā saistītas mākslas kustības, kas bija sastopamas tajā laikā; proti — neoprimitīvisms, supremātisms, konstruktīvisms, rajonisms un futūrisms. Starp šī laika ievērojamajiem māksliniekiem bija Gustavs Klucis, Els Ļisickis, Kazimirs Maļēvičs, Vasilijs Kandinskis, Vladimirs Tatļins, Aleksandrs Rodčenko un Marks Šagāls. Pēc 1932. gada avangarda idejas sadūrās ar Staļina jaunradīto sociālistiskā reālisma virzienu.
1920. gadu beigās nelokāmā sociālistiskā reālisma politika pārņēma vizuālo mākslu, kā jau tas bija izdarīts literatūrā un kinofilmās, un drīz avangards pazuda no redzesloka. Daži mākslinieki apvienoja jauninājumus ar sociālistisko reālismu, tai skaitā Ernsts Ņeizvestnijs, Iļja Kabakovs, Mihails Šemjakins, Ēriks Bulatovs un Vera Muhina. Izmantotie paņēmieni bija daudzveidīgi — primitīvisms, hiperreālisms, groteska un abstrakcija, bet tiem kopēja bija nepatika pret sociālistiskā reālisma kanoniem. 20. gadsimtā Vasilijs Kandinskis un daudzi citi krievu mākslinieki veidoja savas karjeras Rietumeiropā, izplatot savas idejas starptautiskā mērogā.
Sports
Krievijas basketbola izlase uzvarēja 2007. gada Eiropas čempionātā. Krievijas basketbola klubam Maskavas "CSKA" (2006. un 2008. gada Eirolīgas čempioni) guva panākumus Eirolīgas un ULEB kausa sacensībās. Krievijas futbola klubi Maskavas "CSKA" un Sanktpēterburgas "Zenit" ieguva UEFA kausu (attiecīgi 2005. un 2008. gadā). Krievijas izlase holandiešu trenera Gūsa Hidinka vadībā sasniedza pusfinālu 2008. gada Eiropas čempionātā, pusfinālā zaudējot turnīra uzvarētājiem Spānijai.
Krievijas hokeja izlase ieguva zelta medaļas 2008. un 2009. gada Pasaules čempionātos.[121] Krievijas šaha lielmeistari bija līderi Pasaules čempionātos. 1960. gados uzplauka krievu daiļslidošana, sevišķi pāru slidojumos un dejās uz ledus. Krievijai ir vairāki slaveni tenisisti, Marija Šarapova bija pasaulē visapmaksātākā sieviešu kārtas sportiste[122] 2014. gada ziemas olimpiskās spēles notika Sočos.
Krievijas pilsoņi Latvijā
Krievijas Federācijas pilsoņu skaits Latvijā pieauga pēc Krimas aneksijas, bet samazinājās pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā:[123]
| Pilsonība | 2000 | 2011 | 2012 | 2013 | 2014 | 2015 | 2016 | 2017 | 2018 | 2019 | 2020 | 2021 | 2022 | 2023 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Krievijas pilsoņi | 19 236 | 33 805 | 36 953 | 36 147 | 38 777 | 41 886 | 42 299 | 42 160 | 41 894 | 41 480 | 40 855 | 40 073 | 39 206 | 37 906 |
Atsauces un piezīmes
- ↑ 1,0 1,1 «ВПН-2010». perepis-2010.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 18. janvāris.
- ↑ Håvard Bækken. Law and Power in Russia: Making Sense of Quasi-Legal Practices. Routledge, 2018. gada 21. novembris. 64–. lpp. ISBN 978-1-351-33535-5.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 The World Factbook. «CIA». Central Intelligence Agency. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 3. jūlijā. Skatīts: 2007. gada 26. decembris.
- ↑ Central Intelligence Agency. The CIA World Factbook 2021-2022. Simon and Schuster, 2021. gada 25. maijs. ISBN 978-1-5107-6382-1.
- ↑ Saul Bernard Cohen. Geopolitics: The Geography of International Relations (3 izd.). Rowman & Littlefield, 2014. 217. lpp. ISBN 978-1-4422-2351-6. OCLC 1020486977.
- ↑ 6,0 6,1 «Russia». Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2008-01-31.
- ↑ «The Russian federation: general characteristics». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-07-28. Skatīts: 2008-04-05. Teksts "Federal State Statistics Service" ignorēts Arhivēts 2011-07-28 Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Daudznozaru zinātniskā konference "Baltu-slāvu kultūrkontakti"». Latvijas Universitāte. Skatīts: 2009. gada 16. jūlijā.[novecojusi saite]
- ↑ David Christian. A History of Russia, Central Asia and Mongolia. pp. 6—7 : Blackwell Publishing, 1998.
- ↑ Henry K Paszkiewicz. The Making of the Russian Nation. p. 262 : Darton, Longman & Todd, 1963.
- ↑ Rosamond McKitterick. The New Cambridge Medieval History. p. 497 : Cambridge University Press, 1995. ISBN 0521364477.
- ↑ Aleksandr Lʹvovich Mongaĭt. Archeology in the U.S.S.R. p. 335 : Foreign Languages Publishing House, 1959.
- ↑ Sergey Solovyov. History of Russia from the Earliest Times. v.6, pp.751—908 : AST, 2001. ISBN 5170021429.
- ↑ 14,0 14,1 «Russian Federation» (PDF). Organisation for Economic Co-operation and Development (OECD). Skatīts: 2008-02-24.
- ↑ «Russia: Economic Conditions in Mid-1996». Library of Congress.
- ↑ Margaret Shapiro. «Yeltsin Dissolves Parliament, Orders New vote». Washington Post. Skatīts: 2008-05-25.
- ↑ Anders Aslund. «Russia's Capitalist Revolution» (PDF). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-04. Skatīts: 2008-03-28.
- ↑ Daniel Treisman. «Is Russia's Experiment with Democracy Over?». UCLA International Institute. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004-11-11. Skatīts: 2007-12-31.
- ↑ Norman Stone. «No wonder they like Putin». The Times. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-05-25. Skatīts: 2007-12-31.
- ↑ 20,0 20,1 «Meeting Russia’s Infrastructure Gap». The World Bank. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-06-16. Skatīts: 2008-07-31.
- ↑ «Russia». Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2008-01-31.
- ↑ «Russia::Climate and vegetation». Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2007-07-03.
- ↑ The World Network of Biosphere Reserves — UNESCO. «Russian Federation». Skatīts: 2007-12-26.
- ↑ (angliski) «CIA - World Factbook». CIA. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 3. Jūlijs. Skatīts: 2009. gada 1. augustā.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 65, para. 1) In 1993, when the Constitution was adopted, there were 89 subjects listed. Some of them were later merged. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 95, para.2). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 80, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 110, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 94). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 19, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 120, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 123, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 81, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 81, para. 3). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 95, para. 3). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Country ProAttēls: Russia». Foreign & Commonwealth Office of the United Kingdom. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-04-08. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «"News From Russia", Issue No. 4». The Embassy of the Russian Federation in the Republic of India. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-18. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Konstantin Kosachev. «Russian Foreign Policy Vertical». Russia In Global Affairs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-21. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «NATO-Russia relations». NATO. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-04-11. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Māris Krūmiņš. «Putina runa atsauc atmiņā auksto karu». tvnet.lv, 2007. gada 12. februāris. Skatīts: 2007. gada 6. martā.
- ↑ "Pēc 26 gadu dalības Eiropas Padome izslēdz Krieviju". Latvijas Avīze. 2022. gada 16. marts. Atjaunināts: 2022. gada 9. aprīlī.
- ↑ Politikas mazais leksikons Artis Pabriks Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. — 256 lpp.
- ↑ «Chapter 2—Investing In Russian Defense Conversion: Obstacles and Opportunities». Federation of American Scientists. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ 44,0 44,1 "Overview of the major Asian Powers (page 31)" (PDF). International Institute for Strategic Studies. Arhivēts no oriģināla 2018-12-26. Atjaunināts: 2008-01-27.
- ↑ «US drives world military spending to record high». Australian Broadcasting Corporation. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-06-13. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Russia arms exports could exceed $7 bln in 2007 - Ivanov». RIA Novosti. Skatīts: 2008-01-27.
- ↑ Russia: Assessment, Adam Baltin Interview, Opinion Poll on State of Armed Forces, FBIS: Informatsionno-Analiticheskoye Agentstvo Marketing i Konsalting, 14 March 2006
- ↑ «Russian defense spending to grow 20% in 2008, to $40 bln». RIA Novosti. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-03-14. Skatīts: 2008-03-13.
- ↑ «Rice: Russia's Military Moves 'a Problem'». ABC News. Skatīts: 2008-01-06.
- ↑ «World Wide Military Expenditures». Global Security. Skatīts: 2008-01-06.
- ↑ «Big rise in Russian military spending raises fears of new challenge to west». Guardian. Skatīts: 2008-01-06.
- ↑ 52,0 52,1 52,2 Ruslan, Pukhov (2009). "Serdyukov Cleans Up the Arbat". Moscow Defense Brief (Centre for Analysis of Strategies and Technologies) (#1 (15) / 2009). Arhivēts no oriģināla 2008-08-18. Atjaunināts: 2009-05-19.
- ↑ Mikhail Barabanov. «The Army's Chief Destroyer». The Moscow Times, 2009-02-16. Skatīts: 2009-05-19.
- ↑ 54,0 54,1 Tim Whewell. «INSIDE RUSSIA - MILITARY REFORMS». BBC News, 2009-03-17. Skatīts: 2009-05-19.
- ↑ «Status of Nuclear Powers and Their Nuclear Capabilities». Federation of American Scientists. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Russian Strategic Nuclear Forces Under New START». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-07-15. Skatīts: 2019-10-09.
- ↑ 27.Pants (krieviski)
- ↑ «1 June 2007: A great number of children in Russia remain highly vulnerable». United Nations Children's Fund. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-03. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Skatīt Valstu uzskatījumu pēc apdzīvojuma blīvuma
- ↑ «Demographics». Library of Congress. Skatīts: 2008-01-16.
- ↑ «Demography». Federal State Statistics Service. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-02-25. Skatīts: 2008-03-05.
- ↑ Modern demographics of Russia Arhivēts 2010. gada 17. decembrī, Wayback Machine vietnē. by Rosstat. Retrieved on October 5, 2010
- ↑ «Russia cracking down on illegal migrants». International Herald Tribune. 2007. gada 15. janvāris.
- ↑ «Resident population». Federal State Statistics Service. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-03. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Численность постоянного населения Российской Федерации по муниципальным образованиям на 1 января 2023 года (с учётом итогов Всероссийской переписи населения 2020 г.). Федеральная служба государственной статистики (18 августа 2023)
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 43 para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Anna Smolentseva. «Bridging the Gap Between Higher and Secondary Education in Russia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-11-23. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Russia Country Guide». EUbusiness.com. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Background Note: Russia». U.S. Department of State. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-09. Skatīts: 2008-01-02.
- ↑ 70,0 70,1 «Higher education structure». State University Higher School of Economics. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Higher Education Institutions». Federal State Statistics Service. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-03. Skatīts: 2008-01-01.
- ↑ «Russian Census of 2002». 4.3. Population by nationalities and knowledge of Russian; 4.4. Spreading of knowledge of languages (except Russian). Federal State Statistics Service. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-06-22. Skatīts: 2008-01-16.
- ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 68, para. 2). Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Russian». University of Toronto. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-01-06. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Microsoft Encarta Online Encyclopedia 2007. «Russian language». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-16. Skatīts: 2007-12-27. Arhivēts 2007-12-16 Wayback Machine vietnē.
- ↑ Imogen Bell. «Eastern Europe, Russia and Central Asia». Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Phil Zuckerman. Atheism: Contemporary Rates and Patterns, chapter in The Cambridge Companion to Atheism, ed. by Michael Martin. Cambridge University Press, 2005.
- ↑ «Religion In Russia». Embassy of the Russian Federation. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-02-19. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «(krieviski) Сведения о религиозных организациях, зарегистрированных в Российской Федерации По данным Федеральной регистрационной службы». December 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-03-25. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Microsoft Encarta Online Encyclopedia 2007. «Russia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-09. Skatīts: 2007-12-27. Arhivēts 2008-01-09 Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Russia». Skatīts: 2008-04-08.
- ↑ «(krieviski) Опубликована подробная сравнительная статистика религиозности в России и Польше». religare.ru. 2007. gada 6. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-12-25. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Fact Box: Muslims In Russia». Radio Free Europe. Skatīts: 2007-12-27.[novecojusi saite]
- ↑ Jeremy Page. «The rise of Russian Muslims worries Orthodox Church». The Times. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-11. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «20Mln Muslims in Russia and mass conversion of ethnic Russians are myths — expert». Interfax. Skatīts: 2008-04-01.
- ↑ «Russia's Islamic rebirth adds tension». Financial Times. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-11-21. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Russia Faces Population Dilemma, VOA News, June 18, 2007
- ↑ Michael Mainville. «Russia has a Muslim dilemma». Page A - 17. San Francisco Chronicle, 2006. gada 19. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-05-13. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Steve Nettleton. «Prayers for Ivolginsky». CNN. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2001-11-22. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Russia::Religion». Encyclopædia Britannica Online. 2007. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ See “What Can Transition Economies Learn from the First Ten Years? A New World Bank Report,” in Transition Newsletter (http://worldbank.org/transitionnewsletter/janfeb2002 Arhivēts 2013. gada 9. jūnijā, at the Library of Congress). [1]
- ↑ 92,0 92,1 Robert D. Kaplan. "Who Lost Russia?". The New York Times. October 8, 2000.
- ↑ «Russians weigh an enigma with Putin’s protégé». MSNBC. Skatīts: 2008-05-09.
- ↑ «Russia’s economy under Vladimir Putin: achievements and failures». RIA Novosti. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-09-13. Skatīts: 2008-05-09.
- ↑ [2], World Bank
- ↑ «Russia's unemployment rate down 10% in 2007 - report». RIA Novosti. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-07-26. Skatīts: 2008-05-09.
- ↑ «Russia — Unemployment rate (%)». indexmundi.com. Skatīts: 2008-05-09.
- ↑ «Russia fixed asset investment to reach $370 bln by 2010 - Kudrin». RIA Novosti. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-04. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Russia: How Long Can The Fun Last?». BusinessWeek. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «CEE Biweekly (page 6)» (PDF). UNESCO Institute for Statistics, UniCredit New Europe Research Network. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-04-02. Skatīts: 2008-03-28.
- ↑ Sabrina Tavernise. «Russia Imposes Flat Tax on Income, and Its Coffers Swell». The New York Times, 2002. gada 23. marts. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Alvin Rabushka. «The Flat Tax at Work in Russia: Year Three». Hoover Institution. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-25. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Global personal taxation comparison survey — market rankings». Mercer (consulting firms). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-04-27. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «International Reserves of the Russian Federation in 2008». The Central Bank of the Russian Federation. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-09-14. Skatīts: 2008-07-30.
- ↑ «Russia's foreign debt down 31.3% in Q3—finance ministry». RIA Novosti. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-15. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ (krieviski) «Gross regional product by federal subjects of the Russian Federation 1998—2006». Federal State Statistics Service. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-08-27. Skatīts: 2008-06-30.
- ↑ «Russia: How Long Can The Fun Last?». BusinessWeek. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ Robin Paxton. USL189270520080418?feedType=RSS&feedName=businessNews «A billion dollars not enough for Russian rich list». Forbes. Skatīts: 2008-04-19.[novecojusi saite]
- ↑ John Lipsky. «Statement by John Lipsky, First Deputy Managing Director of the International Monetary Fund». Press Release No. 07/126. International Monetary Fund. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Russia to invest $1 trillion in infrastructure by 2020 - ministry». RIA Novosti. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-04-28. Skatīts: 2008-07-31.
- ↑ «GDP growth (annual %)». worldbank.org. World Bank Group. Skatīts: 2016. gada 19. jūlijs.
- ↑ «World Bank forecasts for Russia, January 2017». World Bank. Skatīts: 2017. gada 2. februāris.
- ↑ Lynn Garafola. Diaghilev's Ballets Russes. Oxford University Press, 1989. 576. lpp. ISBN 0195057015.
- ↑ Kathryn Karrh Cashin. «Alexander Pushkin's Influence on Russian Ballet — Chapter Five: Pushkin, Soviet Ballet, and Afterward» (PDF). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-02. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «A Tale of Two Operas». Petersburg City. Skatīts: 2008-01-11.
- ↑ Catriona Kelly. Russian Literature: A Very Short Introduction (Very Short Introductions) (Paperback). Oxford Paperbacks, 2001. ISBN 0192801449.
- ↑ «History of the motion picture: The Soviet Union». Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2008-01-07.
- ↑ 118,0 118,1 «Russia::Motion pictures». Encyclopædia Britannica. 2007. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «White Sun of the Desert / Beloe solntse pustyni». Film Society of Lincoln Center. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-09-05. Skatīts: 2008-01-18.
- ↑ Zygmunt Dzieciolowski. «Kinoeye: Russia's reviving film industry». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-21. Skatīts: 2007-12-27.
- ↑ «Pure gold: Russia repeats!». IIHF. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-05-26. Skatīts: 2009-05-11.
- ↑ Tom Van Riper and Kurt Badenhausen. «Top-Earning Female Athletes». Forbes. Skatīts: 2008-08-01.
- ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota
:1nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Krievijas Federācijas valdība
- Krievijas vēstniecība Latvijā Arhivēts 2018. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||
|