Priekule

Šis raksts ir par pilsētu Latvijā. Par citām jēdziena Priekule nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Priekule
Novada pilsēta
Karogs Ģerbonis
Priekule Priekule
Koordinātas: 56°26′39″N 21°35′42″E
Valsts	Latvija
Novads	Dienvidkurzemes novads
Pilsētas tiesības	kopš 1928. gada
Vēsturiskie nosaukumi	vācu: Preekuln
Administrācija
• Priekules pagasta un Priekules pilsētas apvienības pārvaldes vadītājs	Andris Razma
Platība
• Kopējā	5,4 km2
• sauszeme	5,3 km2
• ūdens	0,1 km2
Augstums	60 m
Iedzīvotāji (2024)
• kopā	1 810
• blīvums	341,5 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-3434
Mājaslapa	www.priekule.lv
Priekule Vikikrātuvē

Priekule ir pilsēta Kurzemes dienvidrietumos, Dienvidkurzemes novadā. Attālums līdz Rīgai ir 200 km, līdz novada centram Grobiņai ir 30 km, bet līdz Liepājai 40 km. Priekulē atrodas Priekules pagasta un Priekules pilsētas apvienības pārvalde, Priekules vidusskola, kultūras nams, slimnīca, luterāņu un baptistu baznīcas, bibliotēka, sporta halle un slidotava. Kā vienu no pilsētas simboliem min Priekules Ikaru.

Vēsture

Vēstures avotos Korfu dzimtai piederošā Priekules muiža Grobiņas fogtejā pirmo reizi minēta 1483. gadā. No 1560. līdz 1609. gadam atradās Prūsijas hercogistes, pēc tam Kurzemes un Zemgales hercogistes Grobiņas pilskunga iecirkņa sastāvā. Otrā ziemeļu kara laikā aizsardzībai pret zviedru karaspēka uzbrukumu uzcelti nocietināti caurbraucamie vārti, kas nodēvēti par Zviedru vārtiem. Lai gan to fasādē ierakstīts 1688. gads, vārtu celtniecība notikusi 17. gadsimta vidū, bet daži dekoratīvās apdares darbi — 1688. gadā. Priekules Zviedru vārti atzīti kā valsts arhitektūras piemineklis, to plastiskā apdare un akmens cilnis — valsts mākslas piemineklis. Zviedru vārtu simbols ir attēlots pilsētas ģerbonī. Nelielā pakalnā lielceļa malā, kas veda uz Priekules muižu un tālāk uz Lietuvu, ap 1680. gadu tika uzcelta neliela mūra baznīciņa. Nostāsts vēsta, ka Priekules muižas kalējs Johansons nolaidies no baznīcas torņa ar pašdarinātiem spārniem. Par šādu rīcību viņu tiesāja Grobiņas pilī un sadedzināja uz sārta.

Par lielāku apdzīvotu vietu Priekule izveidojās pēc 1871. gada, kad cauri muižas zemei uzbūvēja dzelzceļu Liepāja—Romni. Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā Priekules apkaimē notika Kurzemes cietokšņa otrā lielkauja, kas ar 10 dienu pārtraukumu ilga no 27. oktobra līdz 25. novembrim. Ciešot milzīgus zaudējumus, sarkanarmieši ieņēma 4 km dziļu un 12 km platu telpu Priekules-Vaiņodes sektorā. Kauju laikā sagrāva Priekules baznīcu, ko atjaunoja no 1994. līdz 1997. gadam. Pie pilsētas atrodas lielākie Otrā pasaules kara brāļu kapi Latvijā ar vairāk kā 23 000 apbedījumiem. Brāļu kapu memoriālais ansamblis veidots pēc tēlnieces Pārslas Zaļkalnes, arhitekta Artūra Zoldnera un dendrologa Aivara Laša projekta.

• 
  Priekules baznīca (ap 1909)
• 
  Korfu dzimtas kapi (pirms 1920)
• 
  Priekules slimnīca ar Zviedru vārtiem ielas galā

Ģeogrāfija

Priekule atrodas Rietumkursas augstienē uz Embūtes pauguraines un Vārtājas viļņotā līdzenuma robežas Virgas un tās pietekas Dobeļupes krastos. Reljefs ir lēzeni vilnains, nedaudz nolaidens uz dienvidiem, kur seklā ielejā tek Virga. Vairākās ielās izveidoti dekoratīvi stādījumi. Gar Dobeļupīti ir izveidots parks. Upes līmenis ir 56 m vjl., bet augstākais paugurs — Drunka kalns pilsētas ziemeļu malā 82 m vjl., pilsētas centrālā dala ir ap 65 m vjl. Pilsētas ziemeļu malā uz Dobeļupes atrodas Parka dīķis, Dobeļdīkis un blakus atrodas Priekules estrāde. Dienvidos no Priekules atrodas Priekules lidlauks.

Priekuli apņem Priekules pagasta teritorija. Tā ir svarīgs ceļu mezgls. Aiz pilsētas ziemeļu robežas iet Grobiņas-Ezeres autoceļš P106, bet pilsētu šķērso šā ceļa nozarojums P114 uz Skodu Lietuvā.

Klimatu ietekmē netālā Baltijas jūra, tāpēc tas ir mitrs un maigs, sevišķi raksturīgas īsas un maigas ziemas.

Ievērojamas vietas

Luterāņu baznīca

Priekules luterāņu baznīca

Luterāņu baznīca tika uzbūvēta ap 1680. gadu. 1792. gadā tā pārbūvēta. Lieli remonti veikti 1852. gadā, kad no jauna apgleznoja un apzeltīja altāri un kanceli. 1895. gadā Priekules baznīcai iebūvētas jaunas Rīgas meistara Mārtiņa darinātas ērģeles. Visus atjaunošanas izdevumus apmaksājis Priekules barons Nikolajs Korfs. Zviedrijas karaliene Kristīne tolaik baznīcai bija uzdāvinājusi vecu 1649. gadā iespiestu altāra Bībeli, kas bija viena no pirmajām Gūtenberga Bībelēm vācu valodā. Turpat glabājās arī pirmā Ernsta Glika tulkotā Bībele. No 1846. līdz 1860. gadam Priekules mācītājs bijis vecā Stendera pēctecis — dzejnieks Kārlis Hugenbergers jeb "sirmais latviešu skolotājs" kā viņš pats sevi nosaucis. Pirmā pasaules kara beigās vācieši atkāpjoties aizveda sev līdzi gan baznīcas zvanus, gan sudraba traukus un citas vērtības. 1938. gadā baznīca ar visu iebūvēto iekārtu iekļauta valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Otrā pasaules kara laikā tā praktiski tika sagrauta. Bojā aizgāja arī savdabīgā baznīcas iekārta. 1994. gadā sākās baznīcas atjaunošana. Tika atjaunots baznīcas tornis un pārējā ēka. Tornis, salīdzinājumā ar savu pirmskara veidolu, tagad ir nedaudz garāks. 1996. gada vasarā torņa smailē tika novietots kalēja G. Andersona kaltais vara gailis. Baznīcas altāri rotā Latvijas Mākslas akadēmijas studentes K. Taivanes darinātā glezna “Kristus pie krusta”. Priekules baznīcas iekārtas priekšmetus izgatavoja Rīgas Amatniecības vidusskolas Kokapstrādes nodaļas 5. kursa audzēkņi. 1998. gada 6. jūnijā Latvijas ev. lut. Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags iesvētīja atjaunoto dievnamu.

Zviedru vārti

Ēka ar caurbraucamiem vārtiem, kuri veda uz Priekules muižas saimniecības pagalmu. Tautā saukti par "Zviedru vārtiem". Celti 17. gadsimta pimajā pusē. 1688. gadā veikti daži dekoratīvās apdares darbi. Priekules Zviedru vārti atzīti par valsts arhitektūras pieminekli, to plastiskā apdare un akmens cilnis — par valsts mākslas pieminekli. Ģerboņu cilnis kalts no pelēcīgā smalkgraudainā Gotlandes smilšakmens. Akmens Cilnī iekalts gada skaitlis 1688 un divu dzimtu ģerboņi: fon Korfu (von Korff) un fon Rēdernu (von Redern). Zviedru vārtu caurbrauktuvei abās pusēs izbūvētās nišās stāvēja pa akmens sargzaldāta figūrai. Otrā pasaules kara laikā akmens sargzaldāti tika iznīcināti. Pašreiz to vietu godam ieņēmuši kokā darināti sargzaldāti.

Priekules pils skatu tornis

Priekules muižas pils

1483. gadā Livonijas ordeņa mestrs Borhs piešķīra zemes īpašumu ordeņa bruņiniekam Nikolajam Korfam. Tā izveidojās Priekules muiža, un tika uzcelta tā saucamā vecā pils, kura vairs nav saglabājusies. Muiža atradās ļoti izdevīgā vietā, kur krustojās septiņi lielceļi. Izdevīgā atrašanās vieta nākotnē te veicināja labas un izdevīgas tirdzniecības vietas izaugsmi, radās Priekules miests, pēc tam pilsēta. 20. gadsimta 60. gados rokot ūdensvadu, skolas darbinieki atraka šīs vecās pils paliekas. 19. gadsimta otrajā pusē Rietumeiropas ietekmē muižnieki steidza modernizēt savas necilākās muižu ēkas. Pārveidojumi skāra arī Priekules pili. M. Berči projektētās Priekules muižas pils no sarkaniem ķieģeļiem celto trīsstāvu ēku papildina balkons, kuram ir izeja no zāles un plašas parādes kāpnes, kas turpinās upes krasta nogāzē un aizved parkā. Kādreiz pāri skaistajam gājēju tiltiņam varēja nokļūt pils parkā. Priekules pilī bija zāle, ēdamistaba, ieroču istaba, naudas glabātuve, baznīcas telpa, viesu istabas, barona, viņa piederīgo un kalpotāju istabas. Pie ieejas vestibilā atradies liels kamīns, zem pils plašs velvēts pagrabs. Kara laikā pils stipri cietusi, taču tā tika atjaunota, un pašreiz tajā atrodas Priekules vidusskola.

Pils skatu tornis

Pils skatu tornis uzbūvēts reizē ar Korfu jaunās pils ārpuses pārbūvi 19. gadsimta beigās. Otrā pasaules kara laikā tas bija stipri cietis. Latvijas Tautas frontes biedri to atjaunoja 90. gadu beigās. Kopš tā laika tajā plīvo valsts karogs. Katra gada 18. novembrī šeit sapulcējas Priekules iedzīvotāji.

Iedzīvotāji

ledzīvotāju skaits padomju okupācijas gados pieauga trīs reizes, latviešu īpatsvars samazinājās līdz 50%. Pilsēta bija padomju armijas garnizons. 1992. gadā mainījās pilsētas iedzīvotāju sastāvs, jo no pilsētas aizgāja padomju okupācijas karaspēks, kas tur atradās no 1951. gada. Reizē ar to Priekuli atstāja 2500 cilvēku — karavīri, virsnieki un vinu ģimenes locekļi. Priekulē ir samērā liels lietuviešu īpatsvars.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads Iedz. ±% 1920 904 —     1925 1 049 +16.0% 1935 1 347 +28.4% 1959 2 755 +104.5% 1979 4 133 +50.0%	Gads Iedz. ±% 1989 3 834 −7.2% 1991 3 876 +1.1% 1997 3 139 −19.0% 2000 2 648 −15.6% 2005 2 424 −8.5%	Gads Iedz. ±% 2010 2 229 −8.0% 2015 2 034 −8.7% 2020 1 901 −6.5% 2022 1 832 −3.6%

Ievērojami cilvēki

• Nikolajs Frīdrihs fon Korfs (1710—1766), Krievijas Impērijas armijas ģenerālis, Austrumprūsijas gubernators, Krievijas policijas priekšnieks
• Jānis Peters (1939), latviešu dzejnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks un diplomāts
• Ēriks Ešenvalds (1977), komponists
• Madars Razma (1988), šautriņu metējs

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Priekule.
• Oficiālā tīmekļa vietne