VĀJDZIRDĪBA
tāda dzirdes pasliktināšanās, ka cilvēks praktiski neuztver parastā skaļuma runu. Smagas vājdzirdības gadījumā skaļa runa nav pietiekami saprotama pat pie auss; vājdzirdība ir vieglā formā, ja parastā skaļuma runu cilvēks nedzird tālāk par 3-4 m. (Normāli var dzirdēt čukstētus vārdus līdz 6 m attālumam. Dzirdi uzskata par sociāli noderīgu, ja cilvēks saprot runu 1 m attālumā.) Atšķirībā no kurluma, kad runu neuztver nemaz, vājdzirdības gadījumā valodas skaņas var saklausīt un saprast, ja runātājs pastiprina balsi, ja klausītājs tuvojas runātājam vai izmanto skaņu pastiprinātāju ierīci (dzirdes aparātu).
Biežākie vājdzirdības cēloņi: hronisks strutojošs vidusauss iekaisums, bungplēvītes bojājumi, sarētojumi un ievilkumi, otoskleroze, ārējās auss ejas sarētojums un slēgums, piedzimti auss attīstības traucējumi, labirintīts, dzirdes nerva iekaisums, nervu ceļu un dzirdes centru bojājumi, ateroskleroze. Ja vājdzirdība radusies sakarā ar ārējās auss un vidusauss skaņu vadošās daļas bojājumu, dzirdi var stipri uzlabot vai pat atjaunot ar atbilstošu ārstēšanu. Ja vājdzirdības cēlonis ir skaņu uztverošās daļas (iekšējās auss, dzirdes nerva) bojājums, parasti tā ir neatgriezeniska un var progresēt līdz smagai vājdzirdībai, kas robežojas ar kurlumu. Šādos gadījumos slimniekam pakāpeniski rodas arī runas traucējumi. Sevišķi svarīgi laikus konstatēt vājdzirdību bērniem, lai speciālos bērnudārzos un vājdzirdīgo skolās viņus apmācītu runāt. Šīs mācību un audzināšanas iestādes uzņem bērnus, kam ir nelabojama vājdzirdība un kas parasta skaļuma runu nedzird tālāk par 2 m, bet čukstus - tālāk par 0,5 m. Ja bērna dzirde ir labāka un valoda normāli attīstīta, mācīties iespējams parastā tipa skolā, ievērojot zināmus noteikumus (lietojot dzirdes aparātu, sēžot pirmajos solos; jāiemāca saprast runu arī pēc lūpu kustībām).